Ehokardiogrāfija (EHO, sirds USG jeb ehokardiogramma) ir būtiska un plaši izmantota neinvazīva diagnostikas metode, kas sniedz detalizētu informāciju par sirds struktūru un funkcijām.
Ehokardiogrāfijas (EHO) izmeklējuma laikā, izmantojot augstas frekvences skaņas viļņus, tiek iegūti sirds reāllaika attēli, kas ļauj ārstiem novērtēt sirds darbību un identificēt dažādas sirds slimības.
Ehokardiogrāfijas izmantošana
Ehokardiogrāfija tiek izmantota, lai:
- novērtētu sirds izmēru un formu: Palīdz atklāt sirds kambaru paplašināšanos vai sienu sabiezēšanu, kas var liecināt par dažādām sirds patoloģijām;
- pārbaudītu sirds vārstuļu darbību: Nosaka, vai vārstuļi atveras un aizveras pareizi, kā arī atklāj noplūdes vai sašaurinājumus;
- izvērtētu sirds sieniņu kustību un sūknēšanas spēju: Nosaka sirds muskuļa spēju efektīvi sūknēt asinis, kas ir svarīgi sirds mazspējas diagnostikā;
- atklātu iedzimtas sirds anomālijas: Palīdz identificēt strukturālas izmaiņas sirdī, kas pastāv kopš dzimšanas.
Kād jāveic ehokardiogrāfija?
Kad pacientam būtu jāveic ehokardiogrāfija?
- Ārsts var ieteikt ehokardiogrāfiju, ja pacientam ir šādi simptomi vai apstākļi:
- aizdusa vai elpas trūkums: tas var liecināt par sirds mazspēju vai vārstuļu problēmām;
- sāpes krūtīs: ehokardiogrāfija palīdz noteikt sirds išēmiskās slimības vai citas kardioloģiskas problēmas;
- sirds trokšņi: ehokardiogrāfija atklāj sirds vārstuļu darbības traucējumus;
- aritmijas: ehokardiogrāfija novērtē sirds ritma traucējumu ietekmi uz sirds funkciju.
Kā norit ehokardiogrāfijas (EHO) izmeklējums?
Ehokardiogrāfijas (EHO) izmeklējuma laikā pacients parasti guļ uz muguras vai kreisā sāna. Izmeklējumu veic speciālists, kurš ar ultraskaņas zondi virza pa pacienta krūškurvi, lai detalizēti aplūkotu sirdi no dažādiem leņķiem. Tādā veidā iespējams novērtēt sirds izmērus, sieniņu kustību, vārstuļu darbību un asins plūsmu.
Ehokardiogrāfijas (EHO) procedūra ir pilnīgi nesāpīga, neprasa īpašu sagatavošanos un nerada risku veselībai, tādēļ to drīkst veikt arī grūtniecības laikā. Nereti ārsts papildus paklausās sirdi ar fonendoskopu, lai labāk uztvertu vārstuļu un asinsvadu radītās skaņas. Tehniski ehokardiogrāfijas (EHO) izmeklējums nav sarežģīts, nepatīkams vai sāpīgs. Pacients parasti saņem atbildes tūlīt pēc procedūras.
Ehokardiogrāfija (EHO) un elektrokardiogrāfija (EKG) – kāda ir atšķirība?
Lai gan ehokardiogrāfija (EHO) un elektrokardiogrāfija (EKG) bieži tiek izmantotas līdztekus sirds izmeklēšanā, tās būtiski atšķiras pēc izmeklējuma veida, iegūtās informācijas un tās pielietojuma.
Ehokardiogrāfija (EHO) ir ultraskaņas izmeklējums, kurā ar speciālu zondi un augstas frekvences skaņas viļņiem tiek iegūti sirds kustīgie attēli reāllaikā. Tas ļauj ārstam novērtēt sirds struktūru – sirds dobumus, sirds sienu kustību, vārstuļu darbību un asins plūsmu. Ehokardiogrāfijas (EHO) izmeklējums ilgst vidēji no 15 līdz 30 minūtēm, tas ir pilnībā nesāpīgs un neprasa īpašu sagatavošanos.
Savukārt elektrokardiogrāfija (EKG) ir metode, kurā tiek reģistrēta sirds elektriskā aktivitāte, izmantojot nelielus elektrodus, kas piestiprināti pie pacienta krūtīm, rokām un kājām. Ar elektrokardiogrāfijas (EKG) izmeklējuma palīdzību var noteikt sirds ritma traucējumus, vadīšanas traucējumus, iepriekšējas vai akūtas infarkta pazīmes, kā arī citas ar sirds elektrisko darbību saistītas problēmas. Elektrokardiogrāfijas (EKG) izmeklējums ir pilnībā nesāpīgs un ļoti ātrs – parasti tas ilgst tikai 5-10 minūtes.
Abas metodes (EHO un EKG) mēra un attēlo. Ehokardiogrāfija (EHO) rāda sirds fizisko stāvokli un darbību vizuāli, kamēr elektrokardiogrāfija (EKG) attēlo sirds elektrisko impulsu darbību grafiskā līknē. Ehokardiogrāfija (EHO) ir īpaši piemērota, lai izvērtētu vārstuļu stāvokli, sirds mazspējas pazīmes, sirds dobumu tilpumu vai iekaisuma procesus, bet elektrokardiogrāfija (EKG) ir neaizvietojama aritmiju un akūtu kardioloģisku stāvokļu, piemēram, miokarda infarkta diagnosticēšanā.
Abi izmeklējumi (EKG un EHO) ir savstarpēji papildinoši, un bieži vien ārsts tos nozīmē vienlaikus, lai iegūtu pilnīgu un daudzpusīgu sirds veselības novērtējumu – gan no anatomiskā, gan funkcionālā aspekta. Tāpēc svarīgi ir veikt abus izmeklējumus.
